Mūzikas klausīšanās pirmsskolā

Puisis klausās mūziku austiņās

Mūzikas klausīšanās – tas ir viens no stūrakmeņiem mūzikas apguvē. Par šo tēmu ir runāts ļoti daudz, cik tas ir svarīgi, kā un kādos veidos to labāk mācīt… Kādu laiku atpakaļ es šai tēmai veltīju ļoti daudz darba mācību procesā – gan rakstot bakalaura darbu, gan turpinot maģistra darbu JVLMA. Šķiet, ka tēma varētu būt jau izsmelta. Taču šis raksts ir vairāk par to, kā vieglāk mūzikas klausīšanos integrēt pirmsskolā un nepazaudēt to, jo ir tik daudz dažādi bērnudārzi, tik daudz vadības prasības un stili, tik daudz pasākumi pirmsskolas iestādēs, ka reizēm mēs pazaudējam galveno domu – attīstīt bērnos muzikalitāti.

Savā veidā mūzikas klausīšanās ir koncentrēšanās spējas un uzmanības noturēšana, kas ir jāizkopj jau bērna pirmsskolas periodā. Manā praksē mūzikas klausīšanās vairāk bija mūzikas skolās (mūzikas literatūras stundās) un vispārējās izglītības iestādēs. Vispārējās izglītības iestādēs gan tas bija stipri grūtāk, nekā mūzikas skolās, jo bērni nebija raduši klausīties jau no mazotnes. Protams, ne visur, bet lielai daļai bērnu vispārējās izglītības skolās, izdzirdot klasisko mūziku, saviebās seja un atskanēja jautājums: “Kas tas ir? Tā jau nav mūzika…” Visbiežāk ar šo problēmu varēju saskarties ar skolniekiem, kam bija sācies tīņu periods. Ja pirms tam klasiskā mūzika nav integrēta mācību procesā, apgūstot mūziku, tad no šādas problēmas neizbēgt.

UN KĀ AR BĒRNU DĀRZU?

Jā, arī tur bija mana prakse, un ir vēl tagad. Savā laikā paspēju pastrādāt 5-6 bērnudārzos. Taču īsajās nodarbībās, kas mazākajiem ilgst 20 minūtes, mūzikas klausīšanos ir diezgan grūti iekļaut. Lielākajiem (30 min. nodarbībā) tas jau bija vieglāk. Vismaz man tā bija problēma. Var jau būt, ka es to nemācēju izdarīt. Taču… bērnudārzu grupiņas ir lielas – vidēji 20 līdz 24 bērni. Pirmās minūtes mēs sasveicinājāmies, ja grupā bija mazie “aktīvisti”, tad pāris minūtes ar audzinātājām centāmies tikt galā ar disciplīnu, gatavoju dziesmiņas tradicionālajiem pasākumiem, kas bija jāatrāda mammām un tētiem vai sociālajiem tīkliem… Nu jau šī prakse šur- tur izzūd, bet, diemžēl, vairākumā bērnudārzu tā joprojām ir saglabājusies.

No mana kopējā laika mācību gada griezumā klasiskās mūzikas klausīšanai vai vienkārši klausīšanās procesam laiks atlika 3%. Tas ir diezgan maz, ja ņem vērā, ka mūzikas klausīšanās irļoti svarīga muzikālo spēju attīstībā.

Šobrīd es mācu mūziku bērnudārzā, kurā strādā pēc M. Montesori metodēm. Sākums bija grūts, jo nebija ierastie rāmji un prasības, kas ir standarta bērnudārzos. Uz mūziku nenāca visi bērni – nāca tie, kam tas interesē. Pirmajā brīdī varēja pat teikt – es vairs nemācēju strādāt, jo man tika dota sava brīvība, tāpat kā bērniem. Bērni staigāja šurpu, turpu. Pirmā doma bija – NAV DISCIPLĪNAS!!! Taču pēc ilgākām pārdomām sapratu- DISCIPLĪNA IR – jo viņi nedauzās. Katrs dara savu darbiņu – cits zīmē, cits rēķina, cits lasa, un tie, kas grib, var nākt dziedāt… To pašu varam pavērst pret sevi- ja man ir uznākusi iedvesma zīmēt,bet atnāk pieaugušais un saka: “Nē! Noliec! Tagad mēs dziedāsim!” Tad kāda tam ir produktivitāte?

Šis darbs manī radīja izaicinājuma sajūtu. Izrādās – ne visiem patīk dziedāt, ne visi spēj koncentrēties mūzikas klausīšanai, ne visiem ir drosme uzreiz dot otram roku, ne visiem patīk dejot… Un tik tiešām – tas nav jādara visiem. Sākumā tas šķita mulsinoši. Un galu galā – cik es esmu laba skolotāja, ja uz mūziku brīvprātīgi atnāk tikai daži? Daudz vieglāk ir strādāt, ja audzinātāja grupiņā visiem pasaka: “Visiem ir jāiet uz mūziku!” Šobrīd varu teikt- es atgriezos pie pamatu pamata – pie muzikalitātes izkopšanas un nometu visu lieko – daudzos svētkus un koncertus. Tas bija eksperiments. Un, manuprāt, izdevās labāk kā cerēts. Uz mūzikas nodarbībām nu jau nāk 98% no bērniem, kas ir labs rādītājs pretēji tam, kā man gāja sākumā…

Bērnudārzi ir daudz un dažādi, katrs mūzikas skolotājs ir atšķirīgs, un arī vadība katrā bērnudārzā ir citādāka. Lai nebūtu tikai skatījums no mana skatu punkta, palūdzu kolēģiem padalīties ar savu pieredzi un atbildēt uz dažiem jautājumiem.


Uz maniem jautājumiem atbildēs:

Santa (par mūzikas skolotāju strādā jau 20 gadus – ir strādājusi gan privātās, gan valsts PII). Santas darbā valsts iestāžu bērnudārzos grupiņās ir no 10 – 25 bērniem, privātajos – 10-15.

Kristīne (par mūzikas skolotāju strādā 6 gadus) Kristīnes darbā vienā grupiņā vidēji ir 20 bērni.

Līga (strādā par mūzikas skolotāju 18 gadus – pirmsskolā pieredze neilga – 3gadi) Bērnudārza grupiņās ir vidēji no 15 – 26 bērniem katrā grupā.

CIK DAUDZ LAIKA TU VELTI MŪZIKAS KLAUSĪŠANĀS PROCESAM MŪZIKAS NODARBĪBĀS PIRMSSKOLĀ? KĀDAS IR TAVAS METODES?

Santa:

Bieži laiks nesanāk mērķtiecīgai mūzikas klausīšanai,varbūt arī nav daudz saprašanas kā organizēt tieši mūzikas klausīšanos…

Cenšos veltīt laiku katrā mūzikas nodarbībā, taču, ne vienmēr tas izdodas.

Kristīne:

Izmantoju gan mūzikas ierakstus, gan spēlēju pati (klavieres, retu reizi ģitāru, citus mūzikas instrumentus.)

Mūzikas klausīšanās laikā bērni: klausoties, atpūšās, mierīgi elpojot, spēlē skanošos mūzikas instrumentus, veic noteiktas darbības (pietupieni, palēcieni, sasit plaukstas, piesit kājas, zīmē…)

Līga:

Pirmo un galveno lomu savā darbā es veltu tieši dziedāšanai. Otra lieta, kas palīdz bērniem attīstīties un parādīt savas radošās prasmes, ir mūzikas klausīšanās. Bet nevis tāda, kā mēs saprotam, uzliec skaņdarbu un klausies, bet tieši caur aktīvu, emocionālu darbību. Manuprāt šādā veidā bērns vislabāk atceras to pašu Mocartu vai Štrausa „Polku”. Ļoti bieži mūzikas klausīšanās procesā izmantoju dažādus atribūtus-bumbas, riņķus, lietussargus, lentas, mūzikas instrumentus u.c.

Kāds ir tavs uzskats par daudzajiem svētkiem bērnudārzā?

Santa:

Nevaru spriest par visiem PII notiekošajos svētkos, jo tas arī atkarīgs no iekšējās vadības uzskatiem,valstiskajām vadlīnijām vai katra muzikālā pedagoga personības un pasaules telpas kopīgā redzējuma…, bet citreiz ir sajūta, ka nevar paspēt visu pienācīgi sagatavot, jo paredzētie svētki “min viens otram uz papēžiem”.

Kristīne:

Manuprāt, bērniem svētku nav par daudz. Ne visi ir saistīti ar mūziku. Ne visos ir jāmāk nodziedāt daudz dziesmu. Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi arī bērniem mācīt uzstāties, mācīt dzejoļus un dziesmas. No bērnības bērniem ir jāiemāca skatuves kultūra. Manuprāt, mūsdienu bērni kļūs ar vien slinkāki, ja viņiem nebūs jāiemācās ne dziesma, ne dzejolis, ne kāda rindkopa teātra uzvedumā. Visi vecāki mājās ar bērniem tik ļoti nedarbojās, nemāca dziesmas, dejas, dzejoļus. Viss mūsdienās ir pieejams, nekas nav jāmācās, nekas nav jāatceras. Bet mēs taču gribam izaudzināt gudrus bērnus, gudru, zinošu jauno paaudzi. Arī jaunos mūziķus, skatuves māksliniekus.

Manuprāt, koncerts vecākiem Ziemassvētkos, Mātes dienā un izlaidums ir nepieciešami. Jā, tie ir svētki bērniem, taču to visu ir iespējams apvienot. Tā, lai visiem ir prieks.

Līga:

Esmu uzaugusi starpposmā starp padomju laikā iegūtām metodēm un domāšanu, kā arī mūsdienīgāku pieeju visam šim procesam. Tā kā grūti pateikt, kas ir labs, kas ir slikts. Es uzskatu, ka svētkiem ir jābūt, bet ir jāmaina to forma un saturs. Ir jāveicina vairāk sadarbošanās ar vecākiem. Nevis mēs te pusgadu stresojam, mācām tieši vienam pasākumam dziesmas, dzejoļus, iestudējam teātri, bet, ka tas ir kopdarbs, kurā vecāks arī ir kā dalībnieks visam šim procesam. Manuprāt, tas ir tas sarežģītākais uzdevums daudziem pedagogiem to saprast, izkāpt ārā no savas ikdienas komforta zonas un daudzām ierastām lietām.

Kā redzams pēc atbildēm – katrai skolotājai ir cita pieredze un cits redzējums

Es piekrītu viedoklim, ka gadā pietiek ar 3 – 4 svētkiem, lai nepazaudētu skatuves kultūru. Taču – ne vairāk. Nedrīkst būt sajūta, ka Tevi “dzen svētki”

Kā gan to panākt, ja no valsts nāk vienas standarta prasības un no vecākiem otrs – sava veida spiediens: “Ko tad tu esi iemācījies? Parādi man!” Vai arī: “Ja neskaitīsi dzejolīti, Ziemassvētku vecītis nedos dāvanu!” Manuprāt, tas ir iegājies no padomju laikiem, kad vecāki sēž vienā zāles stūrī un skatās bērnu priekšnesumus, un bērni pretējā – cits rāda, ko ir samācījies, cits sarkanām, noraudātām acīm dejo vai dzied, jo mamma sēž tur zālē, bet viņam ir jābūt te un jārāda tas, ko audzinātāja liek. Tad kādas gan prasmes un vērtības mēs no tā iegūstam un iedodam bērniem? Es to salīdzinu diezgan skarbi: mammas un tēti strādā savu darbu katru dienu. Tad uz viņu darbu atnāk bērni, apsēžas telpas vienā malā un vecāki atrāda visu, ko ir sastrādājuši attiecīgajā laikā – atskaites, projektus, kas nu kuram, un bērni par to aplaudē. Esmu diezgan skeptiska pret “atrādīšanas pasākumiem”. Svētkiem būtu jābūt kopīgiem. Bērns mācās un apgūst visu, bet uz skatuves aiziet tad, kad viņam ir īstais laiks, kad viņš pats tam ir gatavs – nevis vecāku un audzinātāju spiediena rezultātā.

Savukārt, daudzos latviešu tradīciju svētkus (Miķeļdienu, Mārtiņdienu, u.c.) nevajag atmest – tās var aizstāt kā meistarklases vai kopīgas pēcpusdienas ar vecākiem, kad netiek sniegts koncerts, bet bērni kopā ar vecākiem un audzinātājām mācās tradicionālās dziesmas un rotaļas, veido maskas, tirdziņus un atnes svētku tradicionālos ēdienus. Es domāju, ka ļoti daudz mammas būtu priecīgas maskas taisīt pasākumā kopā ar bērniem, nevis šūt pašas vai kā dara vairums – paprasa šuvējai… Tādā veidā bērns kvalitatīvi pavada laiku kopā ar vecākiem un apgūst prasmes arī masku gatavošanā.

Ar šo rakstu es centos akcentēt, ja pasākumi ir par daudz, tie traucē attīstīt bērna muzikalitāti – mūzikas klausīšanos, tīru dziedāšanu, ritma izjūtu, utt. Kā arī, ja bērns nav gatavs skatuvei – viņam šāda veida pasākums ir emocionāla trauma.

Ja tev šis likās noderīgi, tad padalies ar draugiem savos sociālajos tīklos!

Share on facebook
Share on twitter
Share on linkedin
Share on whatsapp
Share on pinterest
Share on telegram