Vai slodze mūzikas skolā ir adekvāta?

Jā, mūzikas izglītība ir profesionālā ievirze. Mūzikas skola sagatavo bērnu mūzikas vidusskolai. Bet vai šāda slodze bērnam pamatskolas vecumā ir norma?

Man pēdējā laikā ir pārdomas par profesionālo ievirzi mūzikas skolā bērniem kā tādu. Pirms izveidojām anketu “Kāpēc bērni pamet mūzikas skolas” es nebiju par to domājusi. Domāt lika daudz stāstu, kas ienāca no vecākiem un bērniem divu nedēļu laikā pēc anketas izveidošanas. Lielākā daļa, kas bija izstājušies no mūzikas skolas, būtu gribējuši pabeigt mūzikas skolu. Daudzi, kas mācās, stāsta, ka milzīgu spriedzi rada daudzās ieskaites un uzstāšanās. Gan vecāki, gan bērni un arī skolotāji saka, ka “ieskaites dzen”. Arī paši skolotāji ir izteikuši vēlmi pēc anketas skolotājiem, ko viņi domā par prasībām, kas tikai aug (solfedžo diagnosticējošie darbi, utt.) Tāpat izskan viedoklis, ka bērni mūzikas skolās neiemācās muzicēt, bet atspēlēt. Jā, mūzikas izglītība ir profesionālā ievirze. Mūzikas skola sagatavo bērnu mūzikas vidusskolai. Bet vai šāda slodze bērnam pamatskolas vecumā ir norma?

Mana ir dalītas sajūtas – gan kā mammai, gan kā mūzikas teorijas skolotājai, gan kā cilvēkam, kas uz to visu noskatās no malas.

No mammas skatu punkta

Sākšu ar savu mammas skatījumu. Mūsu ģimenē aug trīs bērni. Visi trīs tik ļoti atšķirīgi. Mēs esam nolēmuši dot mūzikas izglītību visiem, jo zinām, cik mūzika ir svarīga bērna attīstībā. Vecākā meita, Ērika mums ir skatuves cilvēks. Mūsu ieskatā, talantīga, bet patīk slinkot, kā jau daudziem bērniem. Mūzikas skolā viņai problēmu nav. Galva un pirksti strādā. Iemācīsies jebkuru akordu ar 21 atrisinājumu, ja vajadzēs. Protams, ja nenoslinkos 🙂

Tomiņš, mūsu vidējais bērns, ir adoptēts bērniņš, kuram jau papīros ierakstīta diezgan pasmaga diagnoze – alkohola fetopātija. Viņa māte grūtniecības laikā lietoja alkoholu. Tomam ir arī uzmanības nenoturība. Tomiņš mācās mājmācībā, jo skolas solā nosēdēt mierā viņam šobrīd ir par grūtu. Uzrakstītā diagnoze, kā mums paskaidroja bērnu namā, viņam var attīstīties un var arī neattīstīties. Bet, ja attīstās, tad viņa smadzenes vienā brīdī pasaka: “Stop!” un neņem neko vairs pretī. Mums iet kā pa kalniem un lejām.

Taču mūzikas skolā vienalga Tomiņš iet, jo zinājām, ka instrumenta spēle var tikai palīdzēt. Tā nu Tomiņš šobrīd spēlē klarneti. Es kā mamma ielieku samērā lielu darbu, lai instrumenta spēle būtu katru dienu kaut vai 5 min., strādājam ar solfedžo, jo bez tā arī nevar. Taču es zinu arī mūzikas skolas tālāko vielu un šaubos, vai viņš to varēs pavilkt. Brīdī, kad sāks prasīt pl4, pm5 ar atrisinājumiem, un tas neparādīsies muzicēšanā, visticamāk viņam mūzikas skola kādā posmā apstāsies. Bet klarnete viņu ir atvērusi. Viņš ir pats pēc savas iniciatīvas sācis spēlēt klavieres. Atrod dziesmas pēc dzirdes, pieliek pavadījumus. Bet tas viss ir caur praktisku muzicēšanu. Un kopā ar Intelekta attīstības centra koncentrēšanās treniņiem un uzdevumiem mums ir ļoti labi rezultāti.

Rafaels ir mūsu jaunākais bērns. Viņš šobrīd vēl mācās sagatavošanā. Taču savos 5 gados viņš jau atrod daudz dziesmas pēc dzirdes, mācās pēc paša iniciatīvas, skaita klavieru taustiņus un mēra attālumus starp taustiņiem. Viņam ir sava pieeja, kā, nezinot notis, var spēlēt instrumentu. Viņš mums vēl tikai aug. Un mēs pacietīgi esam blakus.

No skolotājas skatu punkta

Esmu strādājusi gan Rīgas mūzikas skolās, gan lauku mūzikas skolās. Pilsētas mūzikas skolās ir daudz vieglāk strādāt ar bērniem kā laukos. Vietas pilsētu mūzikas skolās uz mācīties gribētāju skaitu ir mazāk, tāpēc iestājoties ir konkurence. Bieži vien neņem bērnus, kam iestājoties ir kaut vai 6. Strādā ar labākajiem.

Laukos uzņem visus. Ne tikai uzņem, bet strādā ar vecākiem, lai viņi sūtītu savus bērnus mūzikas skolā, un stāsta par mūzikas nozīmīgumu bērna attīstībā. Tāpēc šeit darbs ir grūtāks, jo gadās, ka vecāki neizprot mūzikas nozīmīgumu bērna attīstībā. Kāpēc? Es teiktu – laukos ir pilnīgi cits dzīves ritējums, un dzīve no pilsētas vides ļoti atšķiras. Laukos dzīve vairāk ir saistīta ar dabas ritējumu un lauku darbiem – tāpēc bieži vien klavieres var pagaidīt un nebūs tās svarīgākās. Un šo es saku ar smaidu, jo man arī patīk dzīvot laukos 🙂

Skats no malas

Pēc šī brīža saņemtajām anketām 40 % bērnu pamet mūzikas skolu un apmēram 80% mācību laikā ienāk prātā doma mūzikas skolu pamest. Skatoties uz Latvijas mūzikas skolu skaitu un to, cik daudz bērnu apgūst mūziku, tas ir daudz. Nu jau aizvien vairāk cilvēku saprot, cik mūzikai ir liela nozīme bērna attīstībā. Vispārējās skolās mūzikas priekšmets manā skatījumā ir diezgan sausa teorija. Tas, protams, ir ļoti atkarīgs arī no katra individuāla skolotāja un tā, cik ļoti viņš pieturās pie valsts programmas. Manuprāt, būtu vairāk jāstrādā ar praktisko daļu. Ja bērns nespēlē kaut vienu mūzikas instrumentu, viņam nav vajadzības mācīties tālāk par Do mažoru. Tās ir sausas zināšanas, kuras tikai pieraksta un aizmirst. Ja to neizmanto praktiski, tam pazūd jēga. Bieži skolās ar praktisko muzicēšanu arī mēdz būt tā, ka teorija visur iet pa priekšu. Reti ir sastopamas skolas, kur ir nodrošināti mūzikas instrumenti, ir ritmikas nodarbības vai radoši skolotāji, kas teoriju ņem pakārtoti.

Daudzi bērni iemācās notis, taču lielākā daļa no viņiem tās nekad arī nenospēlē uz kāda instrumenta. Tad vecāki, kas nolemj ka bērnam nepieciešams vairāk mūzikas, dodas uz mūzikas skolām, kuru situāciju es jau aprakstīju iepriekš. Šobrīd teorijas lietām ir tendence augt visos mācību priekšmetos, lai gan vispirms būtu jāsāk ar praktisko darīšanu. Kā arī – valstij ir tendence nogriezt mūzikas, mākslas, sporta un mājturības (dizains un tehnoloģijas) mācību priekšmetus. Samazināt to stundu skaitu. Bet es domāju, ka daudzi pedagogi piekritīs, ka šie ir vieni no svarīgākajiem priekšmetiem bērna fiziskai un garīgai izaugsmei.

Mazliet skaitļu

Pieņemsim, ka no kādas Rīgas skolas klases, kurā mācās 30 bērni, ļoti labā gadījumā 10 mācās mūzikas skolā. Taču slodzes dēļ neiztur, un no tiem pašiem atbirst jau minētie 40%. Tātad no 30 bērniem mūzikas izglītību izdodas iegūt vien 6. Šobrīd es nerunāju par pulciņiem – ansambli, kori, utt. Šie skaitļi lielos vilcienos ir aptuveni par mūzikas pamatu un instrumenta spēles apgūšanu. Sanāk, ka apmēram 80% Latvijas bērnu nav iespējas iegūt valsts apmaksātu mūzikas izglītību, kas palīdzētu viņiem izkopt un attīstīt gan savu emocionālo, gan mentālo inteliģenci. Kāpēc?

1) Vispārējās izglītības skolām nav pietiekami resursu – mācību stundu skaits, nepietiekams mūzikas klašu aprīkojums ar mūzikas instrumentiem un pedagogiem, kas to īstenotu;

2) Mūzikas skolām ir profesionālā ievirze – galvenais uzdevums – sagatavot bērnu mūzikas vidusskolai un tālākai profesionālai darbībai.

Tad kur ir risinājums, lai mūziku varētu apgūt pēc iespējas vairāk bērnu?

Mana ideālā mūzikas skola

Es domāju, ka viens no ātrākajiem risinājumiem būtu rast iespēju pēc iespējas vairāk bērniem mācīties mūzikas skolās, dalot apgūstamo vielu pa līmeņiem. Aprakstīšu savu skolu, kas šobrīd izklausās pēc utopijas. Bet ar sapni jau vienmēr viss sākas 🙂 Ak, jā! Un visi šie līmeņi ir valsts apmaksāti. Tas katrā ziņā būtu ātrāk un vienkāršāk, kā vispārējās izglītības skolās nodrošināt mūzikas instrumentus, orķestrus un ansambļus kā tas ir daudzās citās vietās pasaulē. Tātad par līmeņiem:

A līmenis

Profesionālā ievirze – mērķis, lai bērns pēc šī līmeņa beigšanas var iestāties mūzikas vidusskolā. Augstas teorētisko zināšanu un specialitātes prasības.

B līmenis

Vispārattīstošā mūzikas mācība ar instrumenta spēli. No mācību priekšmetiem ir specialitāte, būtiski atvieglotāka teorija, ritmika, koris, folkloras grupas, popgrupas, orķestri, utt., kas nu katrai skolai piedāvājumā. Šim līmenim mērķis ir vispārēji attīstīt bērnu un raisīt viņā interesi par mūziku. Šajā līmenī skolotājam jātiek galā ar savu ego un jāsaprot, ka ne visi kas nāk mācīties mūziku ir jādzen uz obligātajiem koncertiem un tehniskajām ieskaitēm ik pēc mēneša.

C līmenis

Bērniem ar īpašām vajadzībām, UDS, UDHS, utt. Te varētu piesaistīt un apmācīt speciālistus. Šī līmeņa mērķis – dot iespēju mūziku apgūt ikvienam, atbilstoši viņa spējām un varēšanai.

Starp citu, vai Tu jau aizpildīji anketu?

Esam izveidojuši divas anketas. Viena – esošajiem mūzikas skolu audzēkņiem, un otra – mūzikas skolu absolventiem un tiem, kas pametuši mūzikas skolu.

Ja esi gājis mūzikas skolā, vai varbūt zini kādu kas šobrīd mācās mūzikas skolā, padalies ar šo anketu un palīdzi mums iegūt vairāk datu pētījumam.

Anketa šeit…

Secinājumi

Manuprāt, šādās mūzikas skolās mūzikas izglītību iegūtu daudz lielāks skaits bērnu. Slodze mūzikas skolā būtu sabalansēta, atkarībā no mērķa ar kādu iestājies. Audzēkņi no viena līmeņa viegli var pāriet uz citu. Attiecīgās jomas tikai jāpiemācās klāt. Pieļauju, ka lielākā daļa mācītos B līmenī, jo, lai mācītos mūziku akadēmiskā līmenī un veltītu tam lielāko daļu sava laika, ir jābūt ļoti lielai iekšējai vilkmei uz profesionālo mūziku. Ir jādzīvo mūzikā. Tomēr lielākā daļa bērnu tiešām grib muzicēt un apgūt kādu mūzikas instrumentu, bet nesaista savu dzīvi ar akadēmisko mūziku. Iedomājieties, kā mainītos un augtu Latvijas jaunās paaudzes emocionālās un mentālās inteliģences līmenis, kā samazinātos gadžetu sērgas apjoms, kā uzlabotos koordinācijas, loģikas un atmiņas spējas bērniem, ja mūzikas instrumentu būtu iespēja apgūt visiem. Mazliet pasapņoju.

Manā uztverē bērns ir kā asniņš. Kā mazs stādiņš, kas arī savos 7 un 8 gados vēl tikai aug. Mums būtu jāpriecājas par to, jānoliek saules gaismā vai jāpabīda ēnā, ja saule kļūst par karstu. Jālaista, ja to vajag laistīt, un jāveido labvēlīga vide augšanai. Jāvēro, lai saprastu, kas tas ir par ziedu, kas taisās uzziedēt. Bet šobrīd profesionālā ievirze bērniem izklausās pēc tā, ka šie mazie asniņi tiek cirpti ar dārza šķērēm un viņiem stāstīts, kā būtu jāaug pareizi. Pie tam visiem asniņiem jāaug par rozēm, neskatoties uz to, ka kāds no tiem ir naktsvijole, neaizmirstulīte, vai ūdensroze, kuru laistīt nevajag. Mēs skolotāji esam kā šo skaisto ziedu dārznieki. Mūzikas skola ir mūsu dārzs. Vecāki mums atnes savus stādiņus – vēl neatplaukušus. Kas tur izaugs, nezina ne skolotājs, ne vecāks. Tāpēc nevaram audzēt visus stādiņus pēc viena paņēmiena.

Skolotājam ir zināšanas, bet arī viņš mācās, jo katru reizi var uzplaukt cits zieds. Varbūt tāds, kāds nekad vēl nav redzēts. Savas zināšanas viņš nodod vecākam, vecāks dalās ar saviem novērojumiem. Un tikai sadarbojoties kopā mēs varam palīdzēt izaugt kam skaistam un brīnišķīgam. Neaizvērsim neuzplaukušos ziediņus pirms laika 🙂

Ja Tev ir idejas, kā dot iespēju pēc iespējas vairāk bērniem apgūt mūziku, priecāšos par Tavu komentāru zem raksta!