Pēc pirmās nedēļas aptaujas anketām “Kāpēc bērni pamet mūzikas skolas?” radās sajūta, ka problēma ir daudz dziļāka, kā biju domājusi. Ja anketas pamatmērķis bija noskaidrot bērna domas, kas ir tas, kas liek pamest mūzikas apgūšanu, tad visvairāk šūmēšanos izjutu starp vecākiem un skolotājiem. Tās ir kā divas lielas frontes. Un bērns tajā visā pa vidu. Sadarbības trūkums.
Viena frontes līnija – vecāki🙂 Viņi bezgalīgi mīl savus bērnus un grib visu to labāko, tajā skaitā nodrošināt labāko izglītību un sagatavot dzīvei. Daļa vecāku uzskata, ka viss darbs ir jāizdara skolotājam, un, kad bērns netiek galā, vainīgs ir skolotājs. Vēl kāda daļa neieklausās bērnā, kad bērnam ir problēmas ar satraukumu uzstājoties (jādara, kas jādara), problēmas ar teoriju… Trūkst emocionālais atbalsts. Vēl kādi vecāki visu atstāj bērna un skolotāja ziņā. Cits sadarbojas tikai ar skolotāju, apejot bērnu intereses. Cits sadarbojas tikai bērnu. Katrs mēs kā vecāks esam kāds esam. Taču visu darām aiz mīlestības pret bērnu – vai nu cenšoties pasargāt vai otra galējība – izdzīt cauri grūtībām, kas norūdīs. Un jušanas līnija šeit ir ļoti smalka. Kur tad ir tas vispareizākais un labākais savam bērnam? Nav pareizās atbildes. Zinu tikai to, ka nepareizi neko nevar izdarīt, un katra mamma jutīs, kas ir vislabākais viņas bērnam.
Otra frontes līnija – skolotāji🙂 Viņi dara savu darbu aiz mīlestības un hobija. Alga noteikti nav tas, kas motivē šinī darbā. Un tas arī varētu būt viens no klupšanas akmeņiem, jo skolotāji ņem vairākas slodzes, lai izdzīvotu un samaksātu rēķinus. Darbs paliek par kvantitāti, un kvalitāte aiziet otrajā plānā (nerunāju par visiem skolotājiem). Skolotāja atbildība sākas un beidzas klasē. Līdz ar to saskaramies ar to, ka tiek izpildīts tas, ko “prasa programma”, un pa lielam – izdzīvo stiprākie vai tie, kuriem palīdz vecāki vai privātskolotāji. Reti ir skolotāji, kuri interesējas par vispārējiem bērna sasniegumiem citās mācībās, sportā, utt., bez sava priekšmeta mācīšanas. Varam arī viņus saprast, jo dēļ lielās slodzes tam vienkārši fiziski neatliek laika. Situācija ir tāda, kāda tā ir. Bet šis ir stāsts par to, ko varam mainīt, nevis gausties.
Starp citu, vai Tu jau aizpildīji anketu?
Varbūt jau aizpildīji anketu, bet Tev šķiet ka esam aizmirsuši kādu būtisku jautājumu?
Ja tā, tad savu jautājumu vari ierakstīt zem anketas, komentārā.
Neskatoties uz to, ka ir mainījušies laiki, arī šobrīd anketās lasām dzīšanos pakaļ ieskaitēm, konkursiem, teorijas prasībām un sāncensību skolotāju starpā. Arī tas, ka bērnam skaņdarbus neļauj nomainīt pēc bērna vēlēšanās. Pati esmu darbojusies ar privātskolnieku, kuram skolotāja vienkārši atteicās nomainīt skaņdarbu. Tas, kas nāca ārā no bērna, bija dusmas, riebums un, es pat teiktu, niknums ar asarām. Darīju, ko varēju, mēģinot celt emocionālo līdzsvaru un motivāciju darbam. Mācījāmies skaņdarbu pa vienai taktij, mainot šī skaņdarba apguvi uz citām darbībām, lai ilgi neesam negatīvajās emocijās un tiktu galā ar uzdevumu. Kopīgiem spēkiem pieveicām šo skaņdarbu. Šobrīd bērnam ir uzvaras garša. Bet neesmu pārliecināta, vai šīs metodes ir pareizās. Skaņdarba spēlēšana, kas jau no sākuma nepatīk bērnam un izraisa šādas emocijas, diez vai dos rezultātu, ka viņš pats gribēs muzicēt. Tik daudz ir lasāms anketās, ka tie, kas pabeiguši mūzikas skolu, klavierēm iet ar līkumu. Vai šādas metodes nerada šādu rezultātu? Varbūt tomēr ir citas iespējas?
SADARBĪBA starp bērnu, vecāku un skolotāju.
Atgriežoties pie tā, ko tad varam mainīt ir SADARBĪBA starp bērnu, vecāku un skolotāju. Pasauli uzreiz neizmainīsim (valsti, algas, vecāku vai skolotāju principus), bet varam sākt ar sevi un maziem solīšiem.
Idejas produktīvākai sadarbībai starp vecākiem, skolotājiem un bērniem:
- Vecāks darbojas ar bērnu mājās un iesaistās bērna ikdienas treniņos. Ne visi vecāki šo apzinās. To zina vecāki, kuri ir mūziķi, un vecāki, kuriem patīk darboties ar bērniem. Mana mamma kopā ar mani pabeidza solfedžo 1. un 2. klasi, pati neesot mūziķis. Vienkārši nāca man līdzi. Paldies par viņas darbiņu un mīlestību! Ieteikums – kad jaunie bērni nāk uz mūzikas skolu, informēt vecākus par to, ka tā ir otra skola. Informēt par grūtībām pirms iestāšanās skolā, lai sagatavotu tam arī vecākus – tie ir vakari pēc skolas, kad bērns jau pusi dienas ir nostrādājis, kad un kuros vecuma posmos bērnam radīsies lūzuma periodi, lai kopā ar skolotāju palīdzētu viņam tikt cauri šim grūtuma periodam, utt.
- Mūzikas teorija. Diemžēl, solfedžo slava iet pa priekšu no veciem laikiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vecāki atsakās savus bērnus sūtīt mūzikas skolā (vecāku traumas). Arī šī brīža anketās no visiem mūzikas skolās apgūstamajiem priekšmetiem solfedžo ir izvirzījies kā aiziešanas iemesls Nr. 1 ar 60% pārsvaru . Nebaidīties vecākiem atklāti teikt, ka šis priekšmets var radīt grūtības, un tur būs vajadzīgs vislielākais vecāku atbalsts – vismaz sākumā.
- Mūzikas teorijas dienas kopā ar vecākiem. Reizi 2 nedēļās (vai pēc skolas ieskatiem) veidot mūzikas teorijas dienas kopā ar vecākiem (nodarbību laikā). Tādā veidā vecāki sapratīs, ko prasa no bērna konkrētajā tēmā, piedalīsies mūzikas teorijas stundās, kas radīs labvēlīgu gaisotni savstarpējai sadarbībai, stiprinās grupu un vecāku savstarpējo komunikāciju. Pats svarīgākais – likt vecākiem darboties līdzi. Tā var būt pat kolektīvā muzicēšana kopā ar vecākiem. Piemēram “Noturīgo un nenoturīgo pakāpju diena” – sagatavošanas un 1.klasēm. Izveidot šo mācību dienu caur spēli un rotaļu. Lai pedagogam tas neprasītu vairāk sagatavošanās darbus, klases var apvienot, kā arī – bērni piesakās uz tēmām, kas viņiem sagādā grūtības.
- Personalizēta anketa par bērnu. Pie skolas iestāšanās dokumentiem var izveidot personalizētu anketu par bērnu: vai viņš ir intraverts, vai ekstraverts, kas sagādā uztraukumu, kas ļoti patīk mūzikā, vai ir pabikstāms, jo patīk slinkot, vai ir emocionāla nenoturība, vai ir uzmanības traucējumi, utt. Šāda anketa skolas vadībai var ļaut izvērtēt, pie kāda specialitātes pedagoga sūtīt bērnu – pie tāda, kas virza uz konkursiem un sasniegumiem, vai pie tāda, kas bērnu nesūtīs uz skatuves, bet pacietīgi vērs vaļā viņa muzikalitāti, līdz viņš tam būs gatavs. Kā arī – skolotājs uzreiz var zināt sava audzēkņa rakstura iezīmes, kas var sekmēt darbu.
- Tikšanās ar vecākiem. Regulāras tikšanās un saziņa ar vecākiem par to, kā mājās veicas ar instrumenta spēli, uzmundrināt vecākus (jo ikdienas spēlēšana kaut vai 5 min. ir kārtīga disciplīna vecākam pret sevi), runāt jautājumus, kas sagādā grūtības, u.c.
- Kopēji kolektīvās muzicēšanas vakari ar vecākiem, u.c.
Ja Tev vēl rodas kādi ieteikumi par to, kā veidot sadarbību starp skolotāju, skolēnu un vecāku, raksti komentārā.
Paldies par iesaistīšanos! 🙂
